Komunistiskā genocīda piemiņas diena – 25.marts.

25. marts Latvijā ir sēru diena, kad pieminam 1949. gada deportācijas upurus.

Tā ir diena, kad no savām mājām un dzimtenes svešumā tika aizvesti daudzi tūkstoši latviešu. Daudzi no viņiem, tostarp sievietes, sirmgalvji un bērni dzimtajā Latvijā vairs neatgriezās – daļa novārga un aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs un mūža nocietinājumus, daļa – palika uz mūžiem Sibīrijas sniegos. Šajā dienā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabeigta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu. Pēc savas nežēlības tā bija vēl neredzēta soda akcija.
25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tas bija valstiski organizēts genocīds, noziegums pret latviešu tautu, kam nav un nevar būt nekāda attaisnojuma vai noilguma.